Hm, te viens krutais džeks pateica, ka viņam esot garlaicīgi, jo es nerakstu.
Jāizlabo.
Esmu izlasījis visādas grāmatas, īsi izklāstīšu iespaidus.
Sasmēlos idejas, ko lasīt, no šejienes, jo esmu tak neintelektuāls lohs.
Nīls Geimens, Amerikāņu dievi.
Grāmatiņa jautra, autors valodu pārvalda, uz smadzenēm baigi nespiež. Grāmatā eleganti un maigi iepīta daudzu tautu mitoloģija, to varētu nosaukt par "skaisto postmodernismu". Lasīt var.
Vindžs Vernors, Karstais laiks Fērmauntas vidusskolā
Onkulis Vernors kā futūrists un zinātnieks-fantasts ar fantāziju ir neaizvietojams un ģeniāls, ko nu tur slēpt. Var lasīt vienmēr un visas viņa grāmatas. Es vispār lasīju krājumu "Viltus trauksme", un to visu var ieteikt izlasīšanai. Lasīšana nav no tām vienkāršākajām izdomāto pasauļu sarežģītības dēļ, ko vārdiem, turklāt iztulkotiem, aprakstīt nav viegli, un arī fiziku kaut cik ir jāsaprot.
Rezniks Maiks, Septiņi Olduvajas aizas skati
Nekā īpaša, kartonīgi un nedaudz garlaicīgi, bet lasīt var. Par mums super-svešiem citplanētiešiem, kuri spriedelē par cilvēci. Tādas grāmatas vienmēr izskatās nepārliecinoši. Lai kā arī censtos, citplanētieši sanāk falši un līdzīgi cilvēkiem. Lemam "Soliārī" tā nav, nu bet tas jau ir Lems.
Diksons Gordons, Pazudušais
Te droši vien vajadzētu lasīt sēriju no paša sākuma, bet negribas. Pēc būtības tā nav fantastika, bet proza ar viltus nopietnību. Nepavilka, tāpēc ka nav svaigu ideju, bet lasīt "par dzīvi" man ir garlaicīgi. Labāk aiziet padzīvot reālā.
Longjērs Berijs, Mans ienaidnieks
. . . un turpinājumi
Kopumā - citplanētieši atkal ir pārāk jau nu līdzīgi cilvēkiem, acīmredzot tādēļ, ka grāmata nav jauna. Vēl ir ļoti daudz neticamu situāciju, konkrēti tādu, kas ir pretrunā ar evolūcijas teoriju, kā es to saprotu. Bet intriga ir, personāži ir dzīvi un emocionāli, lasīt ir interesanti.
Pols Frederiks, Vārti
Grāmata no tām, kas pēc izskata ir diezgan garlaicīgas, bet pēc izlasīšanas saproti, ka viss ir uzbūvēts viltīgi, un sāc izjust pret to zināmu cieņu. Var lasīt vai nē - grūti pateikt, drīzāk jā.
Apkopojot rezultātus, var teikt, ka mūsdienu fantasti sarežģītības ziņā ir par kārtu pārspējuši priekštečus. Acīmredzot attīstība, vismaz kaut kādā plaknē, eksistē, citādi vecās grāmatas tiktu uztvertas vienlīdzīgi ar jaunajām. Bet tā nesanāk. Vernors Vindžs zīmē gigantisku nākotnes pasauli ticami un detalizēti. Viņa citplanētiešiem kā civilizācijām aiz muguras ir tūkstošiem gadu ilga attīstība un vēsture, un viņi attiecīgi arī uzvedas. Savukārt citplanētieši vecajās grāmatās ar tādu sīkumu kā koncepcijas un tēla viengabalainība neapgrūtinās, jo toreiz tas tāpat gāja cauri. Kaut kā līdzīgi kā vecajās filmās - tagad var redzēt, ka tie ir cilvēki maskās, bet toreiz tauta gribēja brīnumus un kāri skatījās to, ko rāda.
Kā uzbraucienu vecajām grāmatām to uztvert nevajadzētu. Tajās ir ne mazums savu labo pušu - teiksim, humānisms un notiekošā normālums. Tas ļoti labi redzams Saimaka grāmatās. Pat Džo Holdermana grāmatā "Mūžīgais karš", par spīti visam kara ārprātam un bezjēdzībai, notiekošais divdesmitā gadsimta cilvēkam ir saprotams un tuvs. Pamēģiniet pateikt to pašu par "Liesma virs bezdibeņa" vai "Hiperionu", kuros notiekošā mērogs un spriedze liek lasītājam iekrist transā.
Kāpēc tas notiek, ir saprotams. Ne jau man jums stāstīt par globalizāciju, mūsdienu cilvēka nedrošību par realitāti un rītdienu, kā arī par visa esošā un dzīves kopumā sarežģīšanos.